06/08/2023
Pastāstiņš.
Ragaciema kontrabandisti un leģenda par Gauso jūdzi
➡️Cauri gadsimtiem, mūsdienas ir sasniedzis Gausās jūdzes vietvārds. Gausa jūdze ir ceļa posms no Ragaciema līdz Klapkalnciemam. Tā kā šajā posmā ir tikai vienmuļš mežs, bez mājām, tad, gluži saprotami, ka ejot kājām vai braucot ar zirgu, ceļš likās garš un gauss. Dažos tūrisma ceļvežu aprakstos vietvārds apaudzēts ar leģendu par laupītajiem, kas tur uzbrukuši naksnīgiem ceļotājiem. Tomēr šis ir gadījums, kad, visticamāk, leģenda radusies no pārveidojušās, tālas atmiņas par laiku, kad Gausajā jūdzē tiešām risinājās ne visai likumīgi notikumi.
❗Lai saprastu kontekstu, jāņem vērā, ka Ragaciems ilgu laiku ir bijis arī sava veida robežciems – galējais apdzīvotais punkts cariskās krievijas Vidzemes guberņā, kas robežojās ar Kurzemes – Zemgales hercogisti līdz 1795.gadam, kuras pēdējais hercogs Pēteris Bīrons atteicās no troņa par labu krievijas impērijai, kādēļ tā kļuva par Kurzemes guberņu. Taču arī guberņas, kā autonomas vienības (ar savu parlamentu – landtāgu), statusa ziņā, bija gandrīz vai federatīvas valstis. Tādēļ pie Lāčupītes Klapkalnciemā, atradās robežšķērsošanas punkts. Un robežsargi, vecvārdā saukti par zūkuriem, mitinājās arī Ragaciemā. Ragaciems, kopā ar Lapmežciemu un Bigauņciemu, pārgāja Vidzemes guberņas pārraudzībā atsevišķa darījuma rezultātā, bet par to citreiz.
❗Otrkārt, Gausā jūdze ir nomaļa vieta, kur Ragaciema raga aizsegā, meža masīvs piekļaujas jūrai, un pa to, apejot apdzīvotas vietas, pa meža ceļiem ir iespēja nokļūt līdz pat Tukumam un Slokai – lielākajām tuvumā esošajām pilsētām. Starp citu – šī iedalījuma senā robežstiga (Vidzemes/Kurzemes) mežā joprojām ir saskatāma Čaukās un pie Kugraiņa ezera.
➡️Minēto iemeslu dēļ, laikam jau likumsakarīgi, ka Ragaciema zvejnieki, lai nopelnītu kādu grasi, papildus zvejai, bija gatavi riskēt ne tikai vētrainā jūrā, bet arī nogādājot krastā kontrabandistu kuģu kravas.
➡️1923.gada laikrakstā “Zvejnieku vēstnesis” ir publicēts ļoti interesants raksts par Ragaciemu, Lapmežciemu un Bigauņciemu. Tajā ne tikai aprakstīti tā brīža apstākļi, bet arī mēģināts analizēt atšķirības starp visu trīs ciemu iedzīvotājiem. Tad nu lūk, par radzeniekiem pausts sekojošais;
“Tie dzīvodami blakus milzu mežam, ir bieži vien pie gadījuma nodarbojušies ar kontrabandas, kā: tējas, cukura, drēbju un citu ārzemju preču malā celšanu no kuģiem priekš Tukuma tirgotājiem. Kontrabandistu briesmu pilnais slepenais nakts darbs, kas prasa pilnīgu klusuciešanu, vienprātību un uzupurēšanos, lai būtu viens par visiem un visi par vienu, ir attīstījis un uzspiedis viņu raksturam daudzi stiprākas kopības garu, kāds nav atrodams abu pārējo ciema ļaužu starpā. Šis kopības gars vēl tagad skaidri manāms pašu ragaciemiešu starpā vienam otru pabalstos, aizstāvot u.t.t., vai tas nu būtu tirgū, sapulcēs, zvejā jeb citur.”
➡️Turpat lasām arī sekojošas ziņas;
“Ievērojot ragciemiešu slepeno nodarbošanos ar kontrabandu, krievu valdība pie viņiem jau sen atpakaļ katrā iespējamā gadījumā ir ievietojuse robežsargu posteni. Vispirms, privātās mājās, pēc tam, noderīgu telpu trūkuma dēļ Ragaciema posteni pievienoja Lāčupes kordonam (robežšķērsošanas postenim – red.piez.). Bet tiklīdz ap 1900.gadu, tika uzcelta noderīga māja, tajā tulīt atkal, ievietoja robežsargus, kur viņi uzturējās līdz karam (Pirmajam pasaules karam).”
➡️Bigauņciema iedzimtā Jēkaba Štūļa (dzimis 19.gs. vidū) atmiņu stāstā, kas pierakstīts pirmās republikas laikos, un satur atmiņu stāstus par 18. un 19.gs., varam uzzināt, ka radzenieki nav laiduši garām iespēju ne tikai vest malā kontrabandu, bet arī to noslēpt ne gluži tur, kur kuģa apkalpe norādījusi: “Reiz viena radzinieku laiva zēģelējusi uz Dundagu pēc lestēm, un dažas jūdzes no ciema satikusi zēģeļkuģi, kurš rāmā vēja dēļ gausi lievējis pret krastu, ar karodziņu to pieaicinājis un piedāvājis izcelt ap pusnakti malā, Cērkstes ceļa galā, Gausjūdzē, kontrabandu, kur Tukuma bodnieki žīdi būšot jau pretim. [..] Kuģis, par izcēlumu samaksājis, aizgriezies selgā. Zvejnieki, krēslai uznākot, kavēdamies lēni virzījušies uz malas pusi, bet nevis uz Cērkstes ceļu, bet atpakaļ uz ciemu, pusnaktī nonākuši uz raga mežstūrī, steigā nesuši mantas pāri kāpām tuvējā mežā, un starp paeglīšiem glabājuši. Neviļus jūrmalā iznākdams, viens ciemietis to noskatījies, pateicis kaimiņam un abi steigušies turp, bet sievietes vēsti izpaudušas tālāk, kamdēļ drīzā laikā jau pusciems zinājis par notikumu. Ko pirmajie paspējuši ienest mežā, tūliņ citi slepeni no kampuši un aiznesuši. No Klapkalnciema puses ieraugot nākam vienu vīrieti un noturot to par zūkuru (robežsargu – red.piez.), uztraukumā daļa mantas mestas jūrā, lai atvieglotu laivu un aizmuktu. Gājējs nav bijis zūkurs, un kad tas pagājis garām, mantas no jūras izzvejotas un ar vēl laivā palikušām aizvāktas un izdalītas.
Drānu baķi izžāvēti, bet maisiņi ar cieti sapresētu tēju bijuši tikai no ārpuses apslapuši. Bez tam bijušas vēl dažādas citas mantas, pārpilnībā smukas porcelāna pīpju galviņas. Kad Ragmuižniekos (Mājas ar šādu nosaukumu joprojām pastāv – pretējā šosejas pusē, tieši pretī veikalam “Citro”. Tā ir senās muižas vieta. - red.piez.) bijušas kāzas, tad kāzinieki ar viņām gājuši sisties kā ar Lieldienu olām. Tiklīdz kādam galviņa sasista, tas tūliņ izvilcis no kabatas citu. Pēc kāda laika zūkuri tomēr par notikušo saoduši un ar ciema policiju sākuši māju kratīšanu. Tad izcēlies liels jandāliņš. Kontrabandas mantas steigā glabājuši dārzu grāvju patiltēs, starp kartupeļu lakstiem un krūmājos, pat cukurgalvas (kādreiz cukuru tirgoja nevis beramā veidā, bet gan sava veida “briketēs”, monolītos klučos, “cukurgalvās”. - red.piez.) ar reņģu žāvējamiem kokiem «šautriem» sadauzījuši un izmētājuši.”
➡️Tomēr gadsimtos iestaigātie kontrabandistu ceļi nav apsīkuši arī vēl divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados. To apliecina laikraksta “Tukuma balss” publikācija 1932.gadā. Ar virsrakstu “Kārdinājums ir bijis par lielu”, publikācija ļauj uzzināt, ka Rīgas apriņķa 1.iecirkņa miertiesnesis, 6.maijā “skatīja cauri lietu par kontrabandas spirta izdzeršanu.” “Marta mēnesī Gausā jūdzē kāds kuģis bija izcēlis malā kontrabandas spirtu. Gausā jūdze atrada lielu daudzumu spirta. Arī daži Ragaciema zvejnieki bija dažas kannas atraduši un sākās iedzeršana un izkaušanās. Kāds zvejnieks pa tālruni bija ziņojis polic. kārtībniekam par spirta atrašanu. Bet kad ieradās kārtībnieks, spirts jau bija izdzerts. Pie atbildības sauca Štālu, Bumburu un Strupi (Ir lieliski zināt, ka arī šodien, visi trīs uzvārdi, joprojām ir sastopami Ragaciemā! – red.piez.). Visi trīs par vainīgiem atzinās un lūdza sodu mīkstināt. Miertiesnesis sodīja katru ar desmit latu naudas sodu.”
No tā paša, 1932.gada, avīzes “Latvijas jūrmala” uzzinām, ka krastā tika izcelti 1420 litru spirta. Laikraksta autora vārdiem, pēc tam, kad dažas kannas atrada vietējie zvejnieki, iesākusies “lieliska dzeršana”. “Kad tāda manta par brīvu mums tikusi rokās, nu tik iedzer, brālīt, grūti laiki. Daži bija tik stiprā mēra iebaudījuši, ka sāka izrādīt savu varonību izdauzīdami citām mājām logus.”
Ragaciemā, arī pirms gandrīz 100 gadiem, ir gājis gana jautri. Šajā ziņā, nekas nav diži mainījies. “Visi par vienu un viens par visiem!” , arī šodien ir dzīvs, lai gan pabalējis princips, brīžos, kad runa ir par būtisko un senākās saknes skarošo.
(c) Ragaciema sedums
Attēlā - Ragaciems 1745.gada kartē, vēl Kurzemes daļā.
