27/04/2026
Viļņa Lieldienās: 50 km kājām, 15 km ar velo un neticami daudz mīdiju!
Mēs šogad Lieldienu laikā gribējām noķert nedaudz vairāk siltuma, un tīri tā pēc loģikas liekas, ka vismaz nedaudz siltāk būs kaut vai nedaudz uz dienvidu pusi, tāpēc izdomājām aizlaist uz Go Vilnius. Mēs esam no tās Latvijas iedzīvotāju daļas, kura ir vairāk Lietuvas fani, un, ja vajag noķert iedvesmu un aizbraukt uz ārvalstīm, mēs parasti dodamies tieši uz šo pusi. Uzreiz varam palielīties, ka kopumā 3 dienās nostaigājam 50 km un nobraucām vēl 15 km ar velo - tā ka "atpūta" ir relatīvs jēdziens. Šoreiz mūsu ceļabiedrs bija Cupra Born no AVIS Latvia nomas — un uzreiz jāsaka, ka tas ir elektroauto, ar kuru braukt ir tiešām gana patīkami. Ērts, kluss, un pat visiem mūsu čemodāniem bija pietiekami daudz vietas un ņemot vērā, ka esmu pie 2m, aiz manis sēdošais 14 gadus jaunais un arī ap 1,8m garais Kārlis jutās pietiekami ērti. Vienīgais, ko godīgi jāatzīst — uzlāde ir lēnāka, nekā pie dažiem citiem elektroauto, bet praksē tas nozīmē tikai to, ka apstāšanās pauzes ir nedaudz garākas, ne vairāk.
Pirmā pietura: Paņevēžas olas un elektroauto uzlāde.
Lai kārtīgi pēc iespējas vairāk izbaudītu Viļņas Lieldienu viesmīlību, ceļā dodamies diezgan paagrā Lielās piektdienas rītā. Pa ceļam sanāk neliela apstāšanās pauze Panevēžā, jo braucam ar Cupra Born un pieturamies pie Eleport lādētāja — uzlāde ir vienkārša, ātra iestatīšana, un tad auto pie strāvas, mēs pie plaukta ar baltajām olām. Eleport stacijas ir kļuvušas par mūsu ceļojuma ritmu — tu zini, ka pieturas būs, tāpēc vienkārši iekļauj tās maršrutā, un no problēmas tas kļūst par iespēju izpētīt kaut ko, ko citādi apbrauktu garām. Mūsu kaimiņi izmanto šo rītu, lai šturmētu balto olu plauktus - 10 gabali tikai par 1,49 EUR! - un tāpat kā pie mums arī aptīrītu visus iespējamos sīpolus. Starp mūsu tautām ir vairāk kopīga nekā šķiet.
Naujamiestis: Kontrasti, radošums un Michelin pusdienas
Nedaudz pāri vienpadsmitiem pieripojam pie Viļņas un šeit viss tā ļoti dzīvīgi, kas mums ļoti patīk - apkārt arī pilns ar jaunajiem debesskrāpjiem - bet mēs dodamies uz vienu no pilsētas radošajiem rajoniem, pavisam tuvu autoostai un dzelzceļa stacijai, ar nosaukumu Naujamiestis jeb Jaunais centrs. Šī ir ļoti plaša, krāsaina, skaļa un tiešām radoša pilsētas daļa, kur pastāv arī pamatīgi kontrasti - daudzas jaunas un iespaidīgas jaunceltnes, bet tām pa vidu grafiti apzīmētas mājas, ļoti daudz autentisku kebabnīcu un picēriju, bet blakus, piemēram, ir Michelin restorāns "Demoloftas". Tas ir miniatūra izmēra, ar pāris galdiņiem, ļoti neparastu mūsdienīgu dizainu, bet tādu paraupju noskaņu, kā jau loft stilam piedienas. Pa dienu šeit ir pusdienu vieta, pēcpusdienā tas kļūst par tiešām Michelin restorānu. Cenas - ļoti patīkamas, un tas, ko mēs arī turpmākās dienas salīdzinām ar Rīgu - pie mums gandrīz ikviena ēšanas vieta ar savām cenām cenšas uzreiz no viena klienta nopelnīt dienas normu, te kaut kā vairāk ir doma, lai klients nāk patstāvīgi, un tāpēc arī cenas pievilcīgākās jebkurā vietā. Pusdienu koncepts arī ir neparasts - ja nākat vismaz divatā, tad jāņem vienas piedevas uz abiem un pa kādam no pamata ēdieniem, kas ir samērā vienkārši produkti, bet neparastāk pagatavoti. Un apkalpošana - neuzbāzīgi draudzīga ar tādu viegli dienvidniecisko raksturu, kas ļoti patīkami sitas cauri.
Atvērtā galerija: Māksla industriālā vidē
Kad esam kārtīgi paēduši un parunājušies, tālāk dodamies vienkārši izstaigāt pagalmus, izpētīt šo rajonu - te, piemēram, mājo mūsu krāsaino mašīnīšu "Pancars" filiāle, daudz un dažādi nelieli un lielāki radoši uzņēmumi, mākslas studijas - līdz pavisam nejauši nonākam pie Atvērtās galerijas, kas iekārtota plašā rūpnieciskā teritorijā, kur vienuviet mājo gan arhitektu biroji, gan akmens griešanas cehs, gan naktsklubs, gan arī ekskluzīvas vannas un CNC uzņēmums. Pa vidu tam visam vēl mēģina izspraukties smagie auto, bet to visu atdzīvina dažādu stilu sienu gleznojumi un cita veida mākslas darbi visās malās. Šeit nav jākautrējas, ja būs jāieiet iekšā teritorijā, kas ārēji izskatās vispār nekā - pa vidu parasti ir kaut kas vērts.
Zinātne un tehnoloģijas: Tesla un atomreaktori
Mūsu Viļņas iepazīšanas nākamais galamērķis ir vieta, kur jau bijām pirms pāris gadiem - vecā Viļņas spēkstacija, kur iekārtots Enerģētikas un Tehnoloģiju muzejs Energetikos ir technikos muziejus. Vairākos stāvos un līmeņos ir dažādas zinātnes interaktīvas ekspozīcijas, piemēram, vienā no pagraba līmeņiem ir Baltijas valstīs lielākā elektrības demonstrējumu ekspozīcija ar lielāko Tesla šovu reģionā. Muzejs šobrīd uzņem arī lielu autentisku Nikola Tesla izgudrojumu un piederumu kolekciju, kā arī ir izveidojies stāsts par šo ģeniālo zinātnieku. Bez tā visa ir arī tāds nedaudz klasiskāks zinātnes eksperimentu stāvs, kā arī iespēja redzēt un izspēlēt atomreaktora vadīšanu un avārijas novēršanu - pie īsta, no īstas AES stacijas nākuša vadības paneļa, kas aizņem tāda 2 istabu dzīvokļa izmēru. Vismaz mums liekas, ka šis ir labākais šāda veida muzejs Baltijas valstīs un mierīgi pārspēj pat Tartu.
Atpūta ar skatu uz Gedimina torni
Tā kā mums šoreiz plānos daudz staigāt, viesnīcu esam izvēlējušies ļoti tuvu centram, piedevām ar izcilu skatu - uz Gedimina torni un kalnu. Courtyard by Marriott Vilnius City Center burtiski piecu minūšu attālumā no Vecpilsētas, un šoreiz bija svarīgi arī tas, lai ir maksimāli garšīgas brokastis, jo galu galā - dzīve ir jāsvin un arī Lieldienas ir vieni lieli un svarīgi svētki! Iekārtojamies numuriņos un mums tiešām ir nospīdējis — tiekam pie paša labākā skata uz torni, Vecpilsētu un Neres upi, un pēc pavisam nelielas atpūtas pauzes dodamies baudīt arī pašu Viļņas centru.
Ilūzijas un pilsētas dzīvīgums
Mēs Viļņā esam bijuši nu jau grūti saskaitāmas reizes un liekas, ka viss ir apskatīts, bet tomēr katru reizi atrodam kaut ko jaunu - šoreiz iesim uz Vilnil. iliuzijų muziejus/Museum of illusions Vilnius. Vispirms jau ļoti krīt acīs tas, ka ir pilns ar tūristiem un praktiski vispār nav neviena uzraksta "izīrē". Ja kāda vieta ir ciet, tad tur jebkurā gadījumā notiek renovācija un tiek vērts kaut kas jauns. Restorāni, arī, cik mēs atceramies no iepriekšējām reizēm, ir tieši tie paši un nav mainījušies. Pa ceļam pamanām vienu ēku, kas izrotāta ar daudziem makarūniem pa visu fasādi, un drīz vien esam izspraukušies līdz Vecpilsētas otram galam, kur ir Ilūziju muzejs. Šis tiešām ir vairāk tieši ilūziju muzejs, nevis kustīgo bilžu un selfiju vieta, un daudzas no ilūzijām ir ļoti vēsturiskas. Nekad nebijām domājuši, ka šajā it kā nelielajā muzejā iesprūdīsim uz vairākām stundām - sākotnēji likās, ka izskriesim pusstundas laikā, bet beigu beigās sanāca pavadīt ilgi pie katra objekta, jo atkal lielais bonuss ir tas, cik aizraujoši kādas detaļas pastāsta darbinieki. Noteikti šī vieta ir tās cenas vērta.
Itāļu vakariņas: Casa La Familia
Pienācis laiks vakariņām, kuras dodamies baudīt uz īstu itāļu picēriju Casa La familia - mēs beidzot esam šeit rezervējuši galdiņu, jo te līdz šim nekad neesam tikuši iekšā, vienmēr viss ir pilns. Pašas šaurās ieliņas apkārt un citas ēkas rada Itālijas noskaņu. Galdiņi ir tik tuvu viens pie otra un tik maziņi, ka gandrīz vai nejauši sanāk dalīties ar picu ar kādu citu. Ēdienkartē ir tikai pāris picas, bet tās ir ļoti autentiskas un tiek pagatavotas krāsnī tieši acu priekšā - var nedaudz paēst tikai no smaržas vien. Kad mums atnes mūsu picas, liekas, būs vien jāliek iekšā kastītēs, bet beigu beigās tomēr brīnumaini tiek ielocītas iekšā visas un vēl aplaizīti pirkstiņi.
Portāls uz pasauli un naksnīgā Viļņa.
Viļņas ielas ir tik saistošas un prom uz viesnīcu doties nelaidošas, ka vēl stundu klīstam - līdz Aušras vārtiem, iemaldāmies mūsu Āgenskalna tirgus līdziniekā, iebāžam degunu daudzās baznīcās un vienkārši klīstam bez konkrēta mērķa. Tad nonākam atpakaļ pilsētas sirdī, kur ir izvietots viens no dažādu pasaules pilsētu sasaistošajiem portāliem - tiešsaistē var vizuāli sarunāties ar cilvēkiem citās valstīs, un šī vieta mums kļūst par obligāti apmeklējamo visas atlikušās dienās. Prieks redzēt, kā mūsu bērni vispirms uztaisa Macarenas deju ar brazīlietes omi, tad padara kaut kādu tīņu joku ar Īriju un vēl attālināti komunicē ar citām valstīm. Pamanām arī to, ka, lai gan ir Lielā piektdienas un lietuvieši ir ticīgāki, nekādas tās milzīgās brīvdienas kā Latvijā nav. Mums sāk likties, ka tik daudzas brīvdienas nav nevienā citā pasaules valstī.
Sestdienas velo tūre: No jūgendstila līdz Užupim
Sestdienas rīts sākas paagrāk ar gardām brokastīm - viesnīcā jau ir pamatīga Lieldienu noskaņa, un liekas, ka visi viesi tādi runīgi savā starpā. Mums ir kārtīgi jāiestiprinās, jo dodamies izpētīt Viļņu ar velo. Savējos nav tik viegli paņemt līdzi, tāpēc esam atraduši vietējo velo nomu Bike Vilnius Velotakas, līdz kurai minūtes piecpadsmit pāri upei ar kājām. Viņi ne tikai izīrē dažādus velo, bet arī rīko velo tūres - katru dienu ir viena publiskā, kur var piebiedroties ikviens. Mums gan ir tas, ka ļoti vēlamies ieraudzīt kaut ko jaunu, tāpēc esam sarunājuši gidi Linu, kura arī ir kaislīga velo braucēja tāpat kā mēs. Vispirms izbraucam glīto jūgendstila ielu, kura aizved līdz galvenajam laukumam un katedrālei, tad kaut kā mistiski iegriežamies parkā, kurš liekas reižu reizēm izstaigāts, bet tad pāris pagriezieni un esam pilnīgi jaunā pasaulē - Bernardīnu dārzā un parkā, kas ir fantastiska pastaigu vieta ar upi pa vidu, un pēc maza brīža arī esam pie Užupes republikas.
Šanhaja, Žverina un Viļņas Mežaparks.
Tālāk minām pāri Neres upei, garām mūsu viesnīcai, fantastiski neparastajai prokuratūras ēkai un nonākam pie viena no Viļņas tirgiem, starp kuru un moderno biznesa rajonu ir vieta ar vēsturisko nosaukumu Šanhaja - kas ne tik sen bijis kriminālais rajons ar koka apbūvi, bet šobrīd šeit visas koka mājas tiek saudzētas un dzīvot šeit ir pat ļoti prestiži. Tālāk izbraucam cauri biznesa rajonam un esam upes krastā, kur ir fantastiski velo celiņš, pa kuru aizdodamies līdz rajonam ar nosaukumu "Žverina" - kas kādreiz bijis medību rajons, piedevām, dzīvot šeit jebkuros laikos vienmēr ir bijis prestiži un dārgi, un šobrīd šis ir arī vēstniecību rajons. Ieskrienam stilīgā bulciņu vietā uzņemt papildu enerģiju un tad minām uz Vingio parku, kas ir tāds Viļņas Mežaparks - šeit viss ir par un ap aktīvo atpūtu, neskaitāmām pastaigu takām, un ir pat, salīdzinot ar mūsu Mežaparku, miniatūra estrādes kopija.
Pusdienas siltumnīcā un mīdiju akcijas sākums.
Pusdienojam ļoti neparastā restorānā Panama Food Garden, kur ir iespēja izvēlēties starp pusdienošanu vēsturiskā koka ēkā vai nedaudz nobružātā siltumnīcā pagalmā. Mēs, protams, baudot pavasari, izvēlamies siltumnīcu - noskaņa nedaudz kā džungļos - un šeit tiekam pie vispirms jau vizuāli iespaidīgiem ēdieniem, kuri garšo tieši tikpat izcili kā izskatās. Dārta, pati to nenojaušot, tieši šeit sāk savu mīdiju vērtēšanas akciju dažādās vietās Viļņā. Šī vieta noteikti ir mūsu top3 starp Viļņas restorāniem, piedevām, porcijas ir iespaidīgas arī izmēros.
Lukišķu cietums: No ieslodzījuma līdz mākslai
Lai nokļūtu uz nākošo apskates vietu, nedaudz jāpastaigā — pārejam pāri Neres tiltam, izstaigājam laukumu pie Seima ēkas, izpētām barikāžu laika ekspozīciju un virzāmies uz vietu, kas mūsu obligāto apmeklējumu sarakstā bijusi jau ilgāku laiku, bet tā arī nekad neesam tikuši - Lukišķu cietumu. Tas vēl līdz 2019. gadam reāli darbojās kā cietums, tad ticis slēgts energoefektivitātes dēļ, tad izīrēts uzņēmīgiem jauniešiem, un šobrīd šeit cietuma kamerās darbojas gan vairāki simti mākslinieku darbnīcu, restorāns, bārs, tiek rīkoti neskaitāmi pasākumi, filmētas filmas un seriāli, tai skaitā arī Netflix vajadzībām - piemēram, Stranger Things arī ir filmēts šeit. Ikvienam ir arī iespēja izstaigāt cietumu, taču tikai gida pavadībā, gan privātās, gan lielākās grupas tūrēs. Bildes no šejienes mazāk, jo ne visur drīkst uzņemt foto, bet noskaņa ir samērā dīvaina - un ne jau telpas, drīzāk stāsti. Piemēram, tieši šī cietuma pretī ir Seims, un 2 deputāti vēl savu pilnvaru laikā ir sēdējuši šeit, nevis darba krēslos otrā ielā. Viss ir tik sirreāls, ka to īsti nevar aprakstīt vārdos, bet jebkurā gadījumā šī vieta ir no tām, ar kurām šobrīd pasaulei saistās Viļņas vārds. Vēsturiski cietums ir no tā paša laika kā mūsu Liepājas Karosta.
Vakars centrā un soļu rekordi.
Varētu izsaukt taksometru - un visticamāk saņemtu Prius, jo bērni visās šīs dienas laikā saskaitījuši jau virs 150 Prius tikai 2 stundu laikā - bet mēs ejam ar kājām uz viesnīcu, šoreiz pāri Baltajam jeb gājēju tiltam, pie kura ir skeitparks un aktīvās atpūtas zona. Bērniem līdzi ir skeitbords un skrituļslidas, tāpēc rīt šeit mums būšot jābūt jebkurā gadījumā. Vakariņās dodamies uz Ditas mīļāko Viļņas restorānu Brussels Mussels, kur kā jau nosaukums rāda, pamatā ir Beļģijas virtuve un mīdijas. Šis restorāns ir pašā pilsētas centrā, un šoreiz mums ietrāpās pēdējos gados pats labākais viesmīlis, kāds vispār bijis - humors, attieksme un kopējais tēls ir tāds, ka viņam noteikti būtu jāfilmējas Holivudā. Dārta turpina savu mīdiju testēšanu, mēs mēģinām kaut kā ļoti nepārēsties, jo šis Viļņas piedzīvojums ir pārvērties tādā pamatīgā izēšanās ceļojumā. Nu labi, tā ir baudīšana. Lai kaut kā nodedzinātu kalorijas, dodamies garā jo garā pastaigā pa centru, atklājam jaunas un vēl neizstaigātas ieliņas, un šodien ir jauns soļu rekords - nu tā virs 20 000. Atpakaļ ceļā uz viesnīcu vēl ietrāpām galvenajā Katedrāles Lieldienu nakts dievkalpojumā, kuru translē televīzija.
Lieldienu svētdiena: Užupes republika un skeitparks
Pašā Lieldienu dienā viesnīcā ir pat krāsotas olas brokastīs, un mēs ar tām pat iespējam sasisties! Tā kā šī diena Lietuvā ir vairāk ģimenes diena, mūsu plānos ir vienkārši izstaigāties - un tā mēs sākam ar Užupes republikas apmeklējumu, iepazīšanos ar ļoti draudzīgu cilvēku-kaķi pončo apģērbā, ļoti ilgu laika pavadīšanu dažādos neparastos veikaliņos, Užupes konstitūcijas lasīšanu latviski, Viļņas upītes pētīšanu un vienkārši dzīves baudīšanu, jo šī Viļņas daļa ir tiešām kā nokļūšana vēl vienā citā valstī. Nestāstīšu garo vēsturi, bet droši pagooglējiet, kas ir Užupe - bet vēl labāk, brauciet ciemos.
Tradīcijas un atvadas no Viļņas
Pusdienas baudām Grey restorānā galvenās ielas sākumā - protams, Dārtai atkal mīdijas, man neplānoti jau trešo dienu pēc kārtas ribiņas. "Grey" ir augstākā līmeņa restorāns ar vairāk kā samērīgām cenām un neparastu loft stila dizainu. Neesam šeit pirmo reizi un nekad neesam vīlušies. Kā jau apsolīts, vairākas stundas pavadām skeitparkā, kurš mutuļo ne tikai no bērniem, bet arī vecākiem, kas bauda silto dienu - aiz muguras vēl tas Ņujorkas skats uz biznesa rajonu. Mūsu bērniem ceļojumos droši var nedot neko citu kā ūdens izklaides un skeitparku, tur viņi var pavadīt visu dienu. Mēs arī izmantojam laiku lietderīgi — Born atkal pie Eleport stacijas, un mēs ar Ditu turpat netālu randiņš nelielā pastaigā. Tas ir viens no tiem elektroauto paradoksiem, ko nesagaidi — uzlādes pauzes faktiski piespiedu kārtā liek apstāties un vienkārši būt kopā, nevis skriet tālāk.
Vakarā uzkāpjam Gedimina kalnā, sabildējamies ar skatu uz pilsētu no dažādiem punktiem un dodamies tālāk - ar lielu līkumu gar Vecpilsētas ārējo daļu līdz Lietuvas tradicionālās virtuves vietai Etno Dvaras, jo nedrīkst taču braukt prom, ja neesi nobaudījis cepelīnus. Tā kā tradicionālajā Lietuvas virtuvē mīdijas nav, Dārta šoreiz izvēlas ko citu, man arī ribiņas ir nedaudz par daudz, toties esam jaudīgi atklājuši aukstās zupas sezonu. Piedevām, pa dienu pat esam tikuši pie tematiskām "šaltibarsčai" zeķēm un sev apsolījuši - ja sanāks, atbraukt maijā uz Aukstās zupas trīs dienu festivālu. Lai gan it kā ir brīvdiena un visi vairāk svinot mājās, uz vakara pusi ielas atkal ir tādas, ka dažreiz jādomā, kā izspraukties cauri. Vēl viens aplis pie portāla, vēl viena naksnīga Užupe, un atkal ir virs 20 000 soļiem. It kā tās pašas ielas, bet tā dzīvība un noskaņa nekur nepazūd. Pirms mājām bērni no rīta pieprasa vēl vienu apmeklējumu pie portāla, pa ceļam Dārta beidzot dabū makarūnu no tās fasādes ēkas, un mēs izejam vēl vienu goda apli, pirms doties uz mājas pusi. Kaut kā tā Viļņa arī mūs vilina un jau plānojam nākošo ciemošanās reizi šeit.
