Motobraucēja piezīmes

04/03/2023

25/02
Neskatoties uz to , ka mantas un močus esam sakravājuši jau iepriekšējā vakarā, pieturamies pie dienas grafika. Ceļamies 7 , paēdam garšīgās brokastis un jau pirms 9 dodamies atceļā uz Tunisu , neskatoties uz to ka prāmis atiet šodien vēlu vakarā , ostā mums jābūt jau pēcpusdienā ap 17
Laika mums pietiek un atpakaļceļā izvēlamies braukt pa mazliet lēnāku bezmaksas ceļu, lai arī šodien baudītu Tunisijas mazo pilsētiņu haotisko burvību un Atlasa kalnu gleznainos skatus.
Pa ceļam kādā mazpilsētā iekrītam uz "suvenīriem" , pielādējot brīvās vietas busiņā ar skaistiem māla traukiem, manāmi uzlabojot omu un finansiālo stāvokli vietējam rokdarbu pārdevējam.
Atgriežoties Tunisā uzpildam pilnu bāku ar lēto degvielu un paši iemēģinam pilsētas "ielas virtuvi".
Neskatoties , ka PVD būtu daudz iebildumu par šīs iestādes darbību - par dažiem eiro tiekam pie kraukšķīga cepta cāļa ar frī kartupeļiem un kontinetālajiem salātiem ar pikanto Harissu.
Nolemjam turpat veikalā iepirkt pāris našķus atpakaļceļam uz prāmja. Uz kopējā fona, pārtikas cenas ir samērā augstas.
Piemēram neskatoties uz to, ka Tunisija ir viena no lielākajām olīveļļas eksportētājām pasaulē, cena vietējā veikalā ir tāda pati, kā pie mums.
Nonākuši atpakaļ ostā iečekojamies rindā un gaidam savu prāmi, kurš laika apstākļu dēļ dažas stundas kavējas .
Arī izbraukšana no Tunisijas ir par maksu.
Izvairīšanās no "muitas brokera nodevas"
var beigties ar ļoti detalizētu mantu pārbaudi vai pat ar iespējamu prāmja nokavēšanu.
Jo kārtot muitas formalitātes traucē arī valodas barjera.
Kopumā vienkāršie tunisieši atstāja labu iepspaidu: izpalīdzīgi ar labu humora izjūtu. Galvenā problēma atrast kopīgu valodu , jo lielākā daļa runā arābu un franču valodās.

02/03/2023

24/02
Šodienas maršrutā ir iekļauti vairāki tūrisma apskates objekti un paredzēts nobraukt virs 300km pa ceļiem un bezceļiem, tāpēc ilgi nečamājamies un paēduši sātīgas brokastis jau pirms 9 rītā , uzpildam pilnas bākas ar lēto benzīnu dodamies ceļā.
Sākumā mūsu ceļš ved cauri izžuvušajam sālsezeram. Ceļa segums ir ciets un gluds kā asfalts, tāpēc ātri šķērsojam ezeru un nonākam pie pirmā apskates objekta. Nelielais ciematiņš tuksneša vidū uzbūvēts speciāli mākslas filmas "Zvaigžņu kari" filmēšanas vajadzībām.
Atgaiņādamies no uzmācīgajiem suvenīru pārdevējiem, izstaigājam filmēšanas laukumu un turpinam ceļu.
Viktors aizmirsis papildināt dzinēja eļļas līmeni savam motociklam un nu šis jautājums kļūst vitāli svarīgs.
Tūrisma objektā šāda "ekstra" nav pieejama un argriezties pilsētā neļauj laika limiti, tāpēc ceram uz veiksmi - kādā no turpmākajām oāzēm.
Tālāk dodamies pāri tuksnesim pilnīgā bezceļā pēc azimuta Alžīrijas robežas virzienā.
Brauciens sanāk diezgan dinamisks, neskatoties uz nelielajiem smilšu sanesumiem, izskalotiem grāvīšiem un dažiem krūmu puduriem, kurus neveiksmīgi šķērsojot pastāv liela iespēja negaidīti pamest transporta līdzekli un sāpīgi piezemēties neplānotā vietā.
Šajā posmā jāuzmanās arī netīšām piebraukt pārāk tuvu Alžīrijas robežai, lai nesanāk nevajadzīga skaidrošanās ar robežsargiem.
Tuksnesi šķērsojam veiksmīgi un tālāk dodamies ziemeļu virzienā uz Atlasa kalnu grēdu pa ceļu , kurš ved gar pašu robežu.
Robeža ar Alžīriju ir labi kontrolēta. Drīz vien mūs apstādina laipni robežsargi bruņojušies ar automātiskajiem ieročiem. Pārbauda dokumentus un ceļojuma mērķi. Gādīgi apvaicājas vai viss kārtībā , vai nevajag papildināt ūdens krājumus.
Uztaisam pāris bildes pie robežas stabiņiem un dodamies kalnos.
Mazā ciematiņā Viktoram palaimējas atrisināt sasāpējušos jautājumu par eļļas trūkumu dzinējā, tiekot pie pārssimts gramiem auto motoreļļas. Nav labākais risinājums, bet noteikti labāk kā braukt bez eļļas vispār un riskēt nobeigt motoru.
Kalnos ir skaisti. Gribas stāties ik pēc 300m un fotografēt ainaviskos skatus.
Apskatām vairākus kanjonus. Pēc vietējo uzaicinājuma, pa nelielu upīti izbraucam cauri Tamaghza Zelta kanjonam .
Eiropā šāds izgājiens nebūtu iespējams. Šeit tā ir norma, piedevām galā pie ūdenskrituma ir restorāns, kur tūristus sagaida ar garšīgām pusdienām.
Izmantojot iespēju ieturamies un atpūšamies pēc garā pārbrauciena.
Tālāk ceļš ved cauri nelieliem kalnu ciematiņiem. Izbraucot cauri milzīgam karjeram , kurš visapkārt ir piebērts ar atkritumu kalniem, nonākam uz vecā ceļa , kurš būvēts no betona plāksnēm un acīmredzami vairs netiek izmantots.
Plašums nav aprakstāms, nedz fotogrāfijā aptverams- priekšā ir izžuvušais sālsezers un tuksnesis. Pēcpusdienas saule rada sirreālu noskaņu.
Baudīdami katru metru laižamies no kalna lejā un pēc brīža nonākam "pēdējā ātrumposmā" uz taisna, smilšaina ceļa pāri stepei.
Lidojam ar pilnu jaudu. Viktors brauc pa priekšu ,iegājuši azartā ar Jurģi nepamanām izžuvušu grāvi, no kritiena mūs glābj veiksme un motociklu labā amortizācija. Manam mocim atkal sāk beigties sajūgs, bet līdz pilsētai atlikuši vien pārdesmit kilometri ,kurus sasniedzam veiksmīgi visi kopā.
Visam labajam reiz pienāk beigas, tāpat arī mūsu Sahāras ekspedīcijai.
Atgriezušies pie viesnīcas krāmējam močus busiņā un dodamies pie miera.

01/03/2023

23/02
Ceturtā diena tuksnesī, ko sakarā ar loģistikas risinājumiem atkal pavadam atsevišķi.
Jurģis un Viktors šķērso tuksnesi atpakaļ Douz virzienā pa daudz īsāku maršrutu .
Es krauju moci busiņā un dodos uz Douz pa šoseju. Esam vienojušies, ka busu atstāju pie viesnīcas, bet pats dodos tālāk uz Tozeur, jo mazajiem močiem šāds pārbrauciens būs pārāk vienmuļš. Savukārt man došanās tuksneša kāpās vēlreiz draud ar piebeigtu jau tā nogurušo sajūgu.
Diena paiet baudot ātrumu traucoties pāri izžuvušam sālsezeram Chott el djerid , kurš lielākoties ir braucams pa gultni, bet mitrākajās vietās veido mālainus un ķepīgus dubļus, kuros slīcināt moci man nav vēlēšanās, tāpēc atgriežos uz ceļa.
Policijai tūristu moči nav saistoši, pa Tunisiju var braukt arī ar nereģistrētu moci bez obligātās apdrošināšanas. Arī krietni pārsniedzot atļauto ātrumu aizrādījumu vai sodu nesaņemam.
Apmetu pāris līkumus ap Tozeur apskatot dažus tūrisma objektus, kur kādreiz filmēti kadri slavenajai mākslas filmai "Zvaigžņu kari" un atgriežos pilsētā , lai sameklētu viesnīcu atlikušajām 2 naktīm bāzes nometnei Tozeur. Nesezona ļauj "šikot" , par simbolisku cenu tiekam pie 4* viesnīcas ar brokastīm un vakariņām un lielu pagalmu , kur droši turēt močus un mašīnu.
Viktors un Jurģis šodien tuksnesi šķērso daudz ātrāk un bez starpgadījumiem. Braukšanas iemaņas ir uzlabojušās un līdz ar to arī vidējais braukšanas ātrums ir manāmi pieaudzis, bet nogurums dara savu un jau ap 15 nobraukuši aptiveni 160 km puiši jau krāmē savus močus busā , lai pa ceļu dotos pie manis uz Tozeur.
Vakarā tiekamies viesnīcā un pēc sātīgām vakariņām sastādam braukšanas maršrutu moto ekspedīcijas noslēguma dienai.

28/02/2023

22/02
Ceļamies laicīgi, paēdam brokastis , bet izbraucam salīdzioši vēlu, pēc garā pārbrauciena pa tuksnesi arī ceļabiedru motocikliem nepieciešama apkope.
Šodienas maršruts ved Tataoiune virzienā (Lībijas virziens). Laimīgs ticis atpakaļ pie braukšanas cenšos neatpalikt no mazajiem močiem.
Sākumā sanāk nedaudz pabraukt vēl pa tuksnesi. Pārsvarā smilšu segums ar nelieliem smilsu sanesumiem.
Tālak jau dodamies stepē, iebrauktie ceļi ir taisni , labi pārredzami , bet tāpat ļoti bīstami, jo ir daudz lielu akmeņu un nelieli grāvīši, kuri ātrumā braucot uzreiz nav pamanāmi.
Arī vidējais braukšanas ātrums ir daudz lielāks kā braucot pa smilšu kapām, taisnēs krietni pārsniedz 100km/h.
Attālinoties no tuksneša, apvidus iegūst reliefu. Baudot skaistās ainavas, ap pusdienlaiku jau nonākam Tatoine, kur uzpildam motociklus un paši ieturamies vietēja restorānā, kur mums tiek servētas tradicionālas tunisiešu pusdienas : lēcu zupa, pikanti salāti ar Harissa un pīrādziņš ar mīklā ieceptu olu un zaļumiem, otrajā ēdienā cāļa cepetis ar kuskusu un dārzeņiem , saldajā ļoti krauksķīgs un cukurots pīrādziņš ar stipru zaļo tēju. Kopīgi dodam šīm pusdienām augstāko vērtējumu un dodamies atpakaļ uz Ksar Ghilar.
Pēc sātīgajām pusdienām atpakaļceļš ir mazliet grūtāks, bet sasniedzot tuksnesi atkal pārejam daudz azartiskākā braukšanas režīmā.
Beidzot arī es varu izbaudīt lielās kāpas un aizmirstot par savu "jauno" sajūgu , vingroju kopā ar abiem sportistiem.
Nometnē atgriežamies pacilātā noskaņojumā un dienu noslēdzam ar nelielu fotosesiju atmiņas albumiem.

27/02/2023

21/02
Drīz pēc brokastīm draugi dodas šķērsot tuksnesi, jo priekšā garš un sarežģīts maršruts, bet es dodos remontēt savu motociklu.
Vietējais "serviss" uzticību nevieš , bet man nav īsti citas izvēles, ja gribu atlikušās dienas pavadīt tuksnesī nevis viesnīcā pie baseina.
Līdz pusdienas laikam tieku galā ar sajūga maiņu un vismaz tad, kad pametu servisu mocis atkal ir darba kārtībā. Par sajūgu samaksāju solītos 100€ un par maiņu un gida pakalpojumiem, šķiros vēl no 50€.
Jau iepriekš bijām vienojušies, ka ceļabiedrus sagaidīšu Ksar Ghilan, nelielā oāzes ciematiņā, kurš atrodas Jebil nacionālā parka dienvidu pusē.
Savu moci iekrauju busā, nesteidzīgi paēdu pusdienas un dodos ceļā, zinot ka kolēgiem galamērķī vajadzētu nonākt tikai saulrietā.
Nepilnu 2 stundu laikā nonāku galapunktā un sāku noskatīt vietu nakts mītnei.
Par cik ir nesezona , izvēle ir liela un cenas zemas, tāpec izvēlos bungalo ar apsildi un elektrību . Ap 16 jau esmu iekārtojies apmetnē, iepazinis tuvāko apkārtni un pārmijis pāris vārdus ar vietējiem.
Sazinos ar Adventure Team Latvia, lai paskatās cik tālu vīri tikuši (Drošības apsverumu dēļ līdz ir GPS iekārta ar SOS pogu neparedzētiem gadījumiem. Mobilo sakaru , protams, tuksneša vidū nav).
Ziņas nav iepriecinošas, jo signāla nav nedz mobilajiem tel, nedz gps iekārtai.
Šādos brīžos domāt laika nav daudz un jāgatavojas sliktākajam scenārijam.
Pēc brīža, jau runāju ar policistu no nacionālās gvardes, ka puiši, iespējams ir apmaldījušies tuksnesī . Policija ievāc nepieciešamo informāciju un vienojamies , ja līdz tumsai signāls neparādīsies , būs jāuzsāk meklēšana.
18 tos jau ir pilnībā satumsis. Esam patiešām noraizējušies par draugiem, jo pavadīt nakti tuksnesī ir bīstami zemās temperatūras un iespējamo gūto traumu dēļ.
18:30 signāls tomēr parādas īsziņas veidā, ko Viktors sūtījis ap pusdienlaiku.
Atveigloti uzelpojam . Traumu nav. Vīri vienkārši aizmirsuši ieslēgt gps iekārtu un 20km attālumā no oāzes Viktoram beidzies arī benzīns.
Mēs varam atslābt, bet Jurģim un Viktoram vēl vairāk kā 2h jācīnās atlikušos km pa tuksneša kāpām , jo braukšana tumsā ir īpaši apgrūtināta.
Īsumā stāsts ir tāds, ka jau pašā sākumā bija aizdomas, ka diena ievilksies, jo līdz pusdienlaikam viņi bija nobraukuši tikai 70km. Iebraukšana feš-feš smiltīs parasti nozīmēja strauju apstāšanos, iespējams pat pāris negaidītus lēcienus pāri stūrei. Pusdienas ieturējuši ar līdzpaņemtajām šokolādēm, sausajām auzu pārslu putrām un tēju oāzē. Dienas otrā puse pagājusi kā trenažieru zālē , paceļoties un nolaižoties milzīgajās kāpās, kuru augstums vietām pārsniedzis 30-40m, pēcpusdienā jau bijis skaidrs, ka līdz tumsai galā netiks. Bet draugi nezinājuši, ka neredzam viņu atrašanās vietu uz turpinājuši mierīgi vingrot tālāk. Pirmajam degviela beigusies Viktoram- vienojušoes, ka Viktors paliek uz vietas, Jurģis brauc meklēt degvielu, jo arī pašam degviela atlikusi vien maksimums dažiem km. Dodoties gaismu virzienā, pēc pāris km Jurgis nonācis kempingā pie vācu offroadistiem, kuriem bija tikai dīzeļdegviela, bet turpat netālu bija arī neliela oāzes nometne, kur pāris litrus benzīna izdevies nopirkt no vietējiem.
Beidzas viss laimīgi un ap 21 abi rallija finālisti sasniedz nometni.
Puiši noguruši , bet bezgala priecīgi.
Atlikusī vakara daļa paiet sarunās par dienas notikumiem un iespaidiem tuksneša šķērsošanā.
Kopumā bezceļā nobraukti vairāk kā 250 km.

27/02/2023

20/02
Ceļamies ap 7 , lai jau 9 varētu doties iepazīšanās braucienā pa tuksnesi.
Mērķis ir iekustēties un sagatavoties tuksneša šķērsošanai nākamajā dienā.
Apņēmības pilni metamies smiltīs. Puišiem ar mazajiem močiem iet vieglāk.
Nesteidzoties apgūstam savas un motociklu iespējas tuksnesī.
Emocijas sit augstu vilni, jo neviens no mums līdz šim tusknesī nav bijis.
Kopumā nobraucam ap 120 km pa tuksnesi, kas manam mocim diemžēl izrādās liktenīgi.
Esmu nosvilinājis savu ,ne pirmā svaiguma, sajūgu.
Protams, šādas rezerves daļas man nav līdzi un vislabākajā gadījumā iegādājamas tikai Tunisā. Uzrodas palīgs, vietējais gids, kurš aizved mani pie vietējā meistara, kurš sola sagādāt lietotu sajūgu par 100€.. darījums nešķiet īpaši vilinošs, bet citu variantu man nav- sarunājam darījumu veikt nākošās dienas rītā.
Garastāvoklis mazliet sašļucis, ko uzlabojam ar gardām zivīm vakariņās, šķietami labākajā ēdnīcā, kura nav slēgta un kuru apmeklē arī vietējie iedzīvotāji.

26/02/2023

19/02 Mostamies 7 no rīta, jo nav lielas steigas, šodien jānobrauc tikai 500-600km līdz mūsu pirmajai bāzes vietai pilsētā Douz.
Paēdam kontinentālas brokastis ( olas, maize, pažuvusi desiņa, siers, dārzeņi , augļi, siltas saldās bulciņas) un dodamies interneta datu kartes meklējumos.
Ir svētdiena un visi apkārtējie veikali ir slēgti, tāpēc dodamies uz lidostu , kur samainam naudu uz vietējiem dināriem un aptuveni par 10€ tiekam katrs pie 25gb datu kartes.
Lielākā dienas daļa paiet ceļā uz Douz pa logu vērojot olīvkoku un palmu birzis. Uzpildot a/m esam patīkami pārsteigti, jo degveiela maksā vien aptuveni 60-70 centus par litru eiropas naudā. Pie kam degvielu var uzpildīt jekurā ciematā "privātajās" DUS. Kur degvielas kvalitāte ir apšaubāma un šo iespēju cenšamies neizmantot, cik vien tas iespējams.
Ap pusdienlaiku apstājamies nelielā pilsētā ar domu saēsties augļus . Šeit savukārt esam pārsteigti par dienvidiem neraksturīgi augstajām cenām un mazo izvēli: Apelsīni , mandarīni aptuveni 1,5€, banāni virs 2€ par kg. Vairumā un pa lēto pieejamas vien dateles.
Vēlā pēcpusdienā jau sasniedzam galamērķi un apmetamies greznā viesnīcā, par kempinga cenu, jo skaitās nesezona un daudzas viesnīcas vispār ir slēgtas.
Protams, nevaram nociesties un pirmais ko izdaram - izpakojam močus un tāpat bez ekipējuma-apmetam nelielu līkumu pa kāpām turpat viesnīcas priekšā.
Līdz vakaram viesnīcā ierodas arī daudzi citi motociklisti un džipi , kurus iepriekš satikām uz prāmja. Arī divu pārus lietuviešu, kuri ceļo ar lielajiem tūrisma motocikliem.
Vakariņās nolemjam aizbraukt līdz Douz centram.
Pēc ieteikuma atrodam kafejnīcu ar Dakāras rallija tematiku. Interjers ir ļoti autentisks, bet vakariņas diemžēl nebaudāmas..iespējams nesezonas dēļ.

26/02/2023

Piedāvājums uz doties uz Āfriku nāk negaidīti. Pirmdienas vakarā saņemu zvanu Adventure Team Latvia , ka jāglābj situācija un jāaizved uz Tunisiju motociklus diviem motobrāļiem, kuri ar viņa gādību dodas ekspedīcijā iekarot tuksneša smilšu kāpas.
Piekrītu ilgi nedomājot, jo busā pietiek vietas arī manam mocim un iespēja pievienoties ekspedīcijai šķiet vilinoša.
Dienas laikā savācu mantas un trešdienas pēcpusdienā izbraucu no Jūrmalas.
Busā kopā ar mani un motoekipējuma somām "muguras" saspieduši 3 ktm motocikli.
Mans mērķis ir kopā ar močiem paspēt uz piektdienas prāmi , kurš no Romas ostas pilsētas Chivitaveccia uz Tunisu atiet piekdtienas pēcpusdienā.
Priekšā 2500km, kuri jāpieveic nepilnās 2 dienās.
Pirmās dienas vakaru noslēdzu ar 550km pārbraucienu un nakšnot apmetos Polijā, Lomžā.
Nākošās dienas mērķis ir nobraukt pēc iespējas vairāk km, tāpēc startēju jau 6 no rīta un šķērsojot Poliju, Čehiju un Austriju vēlā vakara stundā pa biezu miglu nonāku Itālijā un apmetos trokšņainā kempingā blakus autobānim netālu no Venēcijas.
Dienas laikā nobraukti vairāk kā 1400km
Piektienas rītā migla nav izklīdusi. Bet altikušos km līdz ostas pilsētai Chivittaveccia noripoju ātri un jau agrā pēcpusdienā sagaidu savus ceļabiedrus Rietums un Pahomovs , kuri Romā ieradušies ar lidmašīnu
Tālāk dodamies uz prāmi un ekspedīcija var sākties.
Uz prāmja satiekam daudzus citus moto un auto bezcela braucējus. Īsinot laiku interesantās sarunās uz prāmja pavadam gandrīz 28 stundas.
Tunisā no ostas izbraucam tikai 1 naktī , jo vairāk kā 2h paiet muitas uc dokumentu un formalitāšu kārtošanai. Muitas kontrole acīmredzami tiek kavēta apzināti. Lai veiksmīgi škērsotu robežu jāšķiras vismaz no 50€ par "muitas brokera" palīdzību.
Tālak doties naktī nav nekādas vajadzības, tāpēc apmetamies nakšņot turpat Tunisā. Naktsmītnes galvenais kritērijs ir slēgta stāvvieta. Taču ierodoties uz vietas izrādās, ka mašīna jāatstāj un ielas, par ko esam nedaudz bažīgi, bet viesnīcas personāls pārliecina mūs, ka auto tiks pieskatīts un vieta esot droša.

07/12/2019

Kad ārā ir tumšs, auksts un slapjš, dzeram karstu tēju un kavējamies atmiņās🤗
2016. gada novembrī kopā ar Krists Ezeriņš devāmies nelielā eskpedīcijā uz Indijas dienvidiem.
Šo ceļojumu nebijām ne īpaši plānojuši, ne tam gatavojušies. Līdz ar to tas sanāca nedaudz haotisks un piedzīvojumiem bagāts. Indijā satikām brīnišķīgus draugus Aiju un Aigaru bez kuru atbalsta šis ceļojums nebūtu izdevies tik neaizmirstams.
Ja kādu vēl māc šaubas doties uz Indiju vai nē, tad ceram pēc šī video noskatīšanās jūs jau meklēsiet biļetes un kravāsiet somu.
Pašlaik ir īstais laiks šādai avantūrai!

Linards and Krists on South India Expedition. Editing Happy Cow Films. http://www.peepletree.in

30/09/2019

Gremdējoties atmiņās. 2014 gads. Kompānija jau ierastā - Mārtiņš & Linards. Latvija - Lietuva - Polija -Slovākija -Ungārija - Serbija- Rumānija - Ukraina - Polija - Lietuva -
Latvija. ~ 8000km. Un šeit redzamais aplauziens Rumānijas Transfagarasanā.

https://www.youtube.com/watch?v=miRA_b6ZHKA

14/09/2019

11. un 12. diena. Izrādās, ka Samara ir ne tikai naftas pārstrādes lielpilsēta, bet arī ļoti cieši saistīta ar Krievijas kosmosa attīstību. Runā, ka katrs piektais Samaras iedzīvotājs ir tieši vai netieši saistīts ar kosmosa lietām. Šeit top arī daudzas būtiskas sastāvdaļas Krievijas un Ķinas kosmosa kuģiem. Ļoti iespējams, ka šo iemeslu dēļ šeit atrodas kosmosa muzejs.
Varu atļauties nedaudz ilgāk pagulēt, jo muzejs atvērts no plkst. 10:00. Neliela pastaiga pa pilsētu - moderna, mūsdienīga. Kopumā ļoti labs iespaids. Tuvojoties centram, jau iztālēm redzama kosmosa raķete, kas piestiprināta pie muzeja sienas. Sajūta lieliska, tūlīt visu redzēšu. Bez tam šim notikumam esmu pārkārtojis arī maršrutu / braukšanas laikus utml. Kā teikt - netiku Baikonurā, tikšu Samaras kosmosa muzejā.
Pienākot pie muzeja nedaudz mulsina ap to notiekošie būvdarbi, bet neko - tā ir Krievija. Apskatot ārpusē redzamo raķeti, diemžēl, nākas secināt, ka tā ir tikai attāls pakaļdarinājums - skārda kniedējums :( Nu neko, pāris bildes un dodos uz ieeju. Un te nākamā vilšanās - muzeja durvis ir ciet. Paskatos pulkstenī, uz durvīm norādītajos darba laikos. Viss pareizi - muzejam jābūt atvērtam. Raustu durvis, meklēju norādes. Beidzot manu izmisušo rosīšanos pamana kāds celtnieks. Muzejs ir slēgts, skan viņa spriedums.
Nūuu, tā ir kļūda, šis varbūt ir cits muzejs ? Nekādu norāžu, nekādu paziņojumu. Ieeju atkārtoti mājas lapā. Viss Ok - opening hours, viss strādā.
Pēc 10 min mana izmisuma parādās arī kāda muzeja darbiniece, kura apstiprina - muzejs slēgts. Es, protams, paužu savu sašutumu. Nu jā, it kā esot teikusi IT puisim, lai ieliek mājas lapā paziņojumu, bet laikam tas neesot noticis. Vēl 10 min. kaucu pēc ekstra ekskursijas, bet nesanāk - neesot atslēgu, ekspozīcija apklāta utml.
Izsaucu taksi, lai tiktu atpakaļ uz viesnīcu.

Ir beigusies ķēdes eļļa, tāpēc pēc taksista ieteikuma aizbraucam vēl līdz moto veikalam. Viss ir - krosa moči (Yamaha, Suzuki un daži hārliji), bet eļļas nav.

Atgriežoties pie moto, apdomāju tālākās rīcības un laikam jau ir tā, ka jābrauc mājās.

Analoģijās runājot tas ir kā atbraukt apskatīt rudens lapas Siguldā. Lai no Rīgas nokļūtu Siguldā ir jānobrauc 60 km pa Pleskavas piķi. Teorētiski var jau iebraukt un ko interesantu apskatīt arī Vangažos, vai Inčukalnā......Bet, kurš tā dara ?

Siguldas lapas (Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu Uzbekistānu un pavisam nedaudz RU dienvudus ) esmu redzējis un ar moci izbraucis. Vangažos ( Maskavā :) ) un Inčukalnā ( Penzā ) nebraukšu - došos mājās.

Ceļojuma 11.dienā plkst. 12:00 startēju no Samaras. 853 km un esmu Razjaņā. Nākamajā rītā (ceļojuma 12.diena) startēju nedaudz agrāk. 1235 km un jau ap astoņiem vakarā taisu ceļojuma pēdējo foto pie Rīgas ceļa zīmes.

Aizvadīta SUPER moto vasara. No ceļojuma izbaudīju katru
ar moto nobraukto kilometru.
🎯Paldies tehnikai, kura šo visu izturēja. KTM 💪.
🎯Paldies Linardam ( 👍👍👍👍), kurš iesaistījās šajā afērā un bija superīgs ceļa biedrs.
🎯Paldies draugiem un ģimenei, kuri juta līdzi un visādi citādi atbalstīja.

Laiks skrūvēt tehniku un gatavoties nākamajiem😍 braucieniem.

13/09/2019

11.diena. Jau ierastā rutīna - brokastis, sapakojos un aidā. Šodienas mērķis ir šķērsot robežu ar Krieviju un aizbraukt līdz Samarai. Startēju ap astoņiem. Līdz robežai ~ 100 km. Uz robežas krietna rinda ar vieglajiem auto. Apbraucu pa maliņu, piestājos priekšpusē. Viss samērā operatīvi, tikai RU pusē man pie pasu kontroles priekšā autobuss....bet tagad mistisko kārtību jau zinu un apskaidrot lodziņus izdodas nonākt RU pusē pa nepilnām trim stundām. Jāatzīst, ka RU robeža patīkami kontrastē - nekādu valūtas mainītāju un tirgotāju uzreiz aiz robežas vārtiem šeit nav, kā tas bija raksturīgi STAN valstīm. 50 km aiz robežas solīds kiosks - nopērku apdrošināšanu, SIM karti un iemainu 50 USD uz RUB. SIM karti gan man pie dzīvības tā arī neizdodas dabūt, it kā strādā, bet nestrādā. Dienas beigās pērku citu.
Ainava līdz pat Orinburgai ( ~ 150km) gandrīz nemainās, tikai stepe ir kļuvusi auglīga. Gar ceļa malām atkal vērojami arbūzu un meloņu tirgotāji. Un vēl - fotoradari. Fotoradi nenormālā blīvumā un skaitā. Bez niansēm, bet RU par fotoradara operatoru varot kļūt gandrīz katrs. Un tad šis gandrīz katrs tad arī izpaužas ar to, kur šo aparātu uzriktēt. Situācija degvielas stacijās ir sasniegusi jaunu uzticības līmeni. Protams, ka princips - uzpildi un tad samaksā nedarbojās arī nevienā STAN valstī. Darīju tā - ieej tankā un pajautā, lai ieslēdz sūkni. Uzpildos un tad norēķinos. Tagad ir jāatstāj ķīlas nauda. Vienā no benzīntankiem izceļas diskusija par apmēru, viņa vienmēr prasot ~ 30 USD analogu RUB.
Kādā citā uzpildes reizē sanāk patīkama diskusija ar kādu vietējo par ceļojumiem utml, šis piezīmē, lai neatstājot uz moto neko, ko ātri varot noņemt / paņemt - bija pamanījis manus novalkātos moto cimdus.
Aiz Orienburg sākās bezgalīgi saulespuķu un naftas pārstrādes rūpnīcu lauki. Iepriekš ierasto ceļmalbūdu ceptās gaļas smaržu nomaina diezgan asas, pieļauju, naftas pārstrādes procesu smakas. Neticami, bet tas tā turpinās visus atlikušos ~ 400 km līdz pat Samarai. Ir pat miests -Neftegorsk. Šodien kopā nobraukti 684 km. un apēsti divi arbūzi, kurus daļēji dalīju ar degvielas uzpildes staciju darbiniecēm. Piebildīšu, ka par vienu veselu arbūzu samaksāju 15 rub, bet par otru 25 rub.( 20 rub= 0.30 EUR).