01/09/2025
Pēc Summersound festivāla un Liepājas cilvēkiem mani gaida nākamā pietura: Prāta Vētra Valmierā.
Pa ceļam uz Rīgu autobusā izmantoju laiku, lai pagulētu. Un arī vēl tad, kad biju atgriezies no Liepājas, ķermenis prasīja miegu, bet prāts jau domāja par vakaru. Prāta Vētras tūre turpinājās, un Valmiera gaidīja. Pēc Jelgavas pieredzes zināju, ka spēlēt pēc koncerta nozīmē satikt cilvēkus, kas vēl nes prom sevī mūzikas enerģiju. Tādus brīžus nedrīkst palaist garām.
Ceļš uz Valmieru bija kluss. Autobuss viegli šūpojās, un es paspēju atvilkt elpu. Kad ierados pilsētā, sajutu, ka Valmierai ir cita elpa nekā Liepājai vai Jelgavai. Te nav jūras viļņu un smilšu, bet ir mazpilsētai raksturīgā elpa, tā upes rimtā plūsma, kas piešķir pilsētai savu nosvērtību. Vakarā ielas bija dzīvas, pilnas ar ļaudīm, un pašā centrā gaisā jau varēja sajust svētku drudzi.
Nezinu, kā viņi to panāca, un kas par augstākajiem spēkiem tur bija klāt, bet skrienot notikumiem pa priekšu, gribu pateikties arī Prāta Vētras BrainStorm kolektīvam par to, ka visas tūres garumā iztikām bez nokrišņiem, pat par spīti prognozēm dažās no pieturvietām. Tas bija gluži kā neredzams svētību plīvurs, kas sargāja katru koncertu.
Kad ierados pie koncerta, tam bija atlikusi apmēram stunda. Tieši pēdējā stunda, kad skan lielākie hiti. Es stāvēju ārpusē, turēju ģitāru, spēlēju līdzi, it kā pats mēģinātu uzsildīt pirkstus pirms sava iznāciena. Klausoties, kā pūlis dzied kopā ar Kauperu, pārņēma sajūta, ka visi esam viena liela kora daļa.
Bija arī kāds īpašs mirklis, kad uz skatuves sveica jubilāru Mihelsonu, un kā pārsteigumu grupas biedri bija parūpējušies, ka ar vienu dziesmu viņu koncertā kā sveicienu uzstājās arī viņa mīļākā grupa Čipsis un Dullais. Tik cilvēcīgi, tik sirsnīgi, ka smaidīju viens pats tur, ārpusē, it kā tas būtu arī manas ģimenes svinīgs notikums.
Mans brīdis. Koncertam noslēdzoties, cilvēki sāka plūst ārā, un es uzsāku savu spēli. Atvēru TikTok tiešraidi, ap mani apstājās neliels bariņš. Gaisā vēl virmoja Prāta Vētras dziesmu eiforija, un tā pieplūda arī manām melodijām. Brīdis kļuva vēl spilgtāks, kad pievienojās Armands, kura balss tik ļoti atgādina Kauperu. Mēs duetā nospēlējām pāris dziesmas, cilvēku palika vairāk, smaidi kļuva plašāki.
Bet kā jau dzīvē gadās, svētki dažreiz pārbaudījuma formā. Armands devās pelnītā atpūtā ceļā uz mājām, un tieši tad nāca mazais trieciens - nākamajā dziesmā pārplīsa stīga. Es zināju, ka man vajadzēs kādas piecas minūtes, lai to nomainītu, un centos to darīt ātri, jo negribēju zaudēt klausītājus. Bet steigā saplīsa arī ģitāras tapiņa. Un tas jau bija punkts. Bez instrumentu veikala un vajadzīgajiem palīglīdzekļiem turpinājuma nebija. Spēle beidzās agrāk, nekā gribējās.
Atlika tikai gaidīt pirmo autobusu uz Rīgu. Četras vai piecas stundas, kuras piepildīja pastaiga pa Valmieru. Pilsēta bija klusa, it kā pati saklausījusi savu nogurušo sirdi pēc lielā koncerta. Gaisā vēl karājās svētku troksnis, bet starp vecpilsētas ielām un pie upes bija miers, kas lika domāt par to, cik dažādas sejas vienai pilsētai. Telefona baterija tikmēr lēnām nodega, un paliku tikai es, naktī klīstot pa Valmieru, ar galvā vēl skanošu mūziku. Kad beidzot sagaidīju autobusu, tas bija kā klusais finišs pēc skaļas dienas.
Nākamajā pēcpusdienā jau skrēju uz mūzikas veikalu, lai nopirktu jaunas stīgas, jaunu tapiņu, un pēc ātra remonta parādījās arī jauns spēks. Jo vakars solīja Mežaparku, un tur gaidīja nākamais stāsts.
Paldies visiem, kas bija klāt šajos piedzīvojumos jau gandrīz pusgada garumā, paldies visiem, kas uzsmaidīja, kas pievienojās tiešraidē, kas iemeta kādu monētu čeholā. Jūs esat mana degviela. Un paldies tiem, kas atbalsta arī no attāluma, jo katrs mazais ziedojums dod iespēju turpināt to, kas man tik ļoti patīk. Ja gribi pielikt savu akcentu manā ceļā, to vari izdarīt šajā mājaslapā: revolut.me/aurums.
Un, protams, paldies visiem, kas lasa, dalās un atbalsta. Jūs dodat man spēku. ❤️
Pay or get paid easily with payment links! Use any card to pay or any bank account to get paid.
